Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
86. turpinājums
* * *
Tautas frontei iegūstot pārsvaru vadošos tehnikuma
posteņus bija spiesti pamest atklātākie interfrontisti. Tehnikums pārgāja uz
mācībām latviešu valodā. Līdz šim vairāk kā puse grupu mācījās krieviski.
Lielākā daļa krievu zēnu prata latviski. Daži pat runāja izcili labi, bet bija
arī tādi, kas no latviešu valodas nesaprata ne bū, ne bē. Tādēļ mācīšana bija
diezgan smaga. Vajadzēja tomēr daudz ko pārstāstīt krieviski. Jokodams viņiem
teicu, ka es labprāt stāstītu krieviski, lai tikai raksta iesniegumu ar lūgumu
ļaut man novadīt stundas svešvalodā. Man tas būs pat izdevīgāk, jo par
nodarbībām svešvalodā vairāk maksā. Viņi neizpratnē! Kas par svešvalodu?.
* * *
Atjaunotajā valstī pārkārtošanās notika visai jautri.
Šad un tad pieminēju satiksmes problēmas. Arī tad radās dīvainas idejas, ko
kādu laiku arī realizēja. Piemēram, sabiedriskā satiksme. Saprotams, ka biļešu
cena 3 līdz 5 kapeikas, nenodrošināja rentabilitāti. Vispirms, ienākumu
palielināšanai visus maršrutus sadalīja 3 tarifu zonās. Atceros, ka padomju
laikos, atklājot trolejbusa līniju, kādu laiku bija zonu biļetes. Piemēram,
zonas robeža bija Matīsa (Vidzemes kolhozu) tirgus.
Mūsdienu brīvvalstī pa zonām braukājām ne visai ilgi,
jo atskanēja saprātīgas balsis, kas norādīja, ka trūcīgajiem nomaļu
iedzīvotājiem jāpērk biļetes par trīs reizes lielāku cenu kā Rīgas centra
turīgajiem pilsoņiem. Interesanta izveidojās braukšana uz Vecāķiem. Ar tramvaju
vai trolejbusu varēja aizbraukt līdz Sarkandaugavai, kur Tilta ielas galā
atradās Mīlgrāvja autobusa gala punkts. Ar to vajadzēja aizbraukt līdz Emmas
ielai, kur gaidījām Vecāķu autobusu. Kustības saraksti kā tas ir tagad,
protams, nebija, tādēļ lai nokļūtu galā vajadzēja gandrīz 2 stundas. Kājām
noejot visu šo attālumu pietiktu ar 3 stundām.
Divas trīs reizes gadā paaugstināja biļešu cenas, bet
Ikarusa autobusi nepārtraukti plīsa, bet jaunus nepirka. Esot ļoti dārgi! Kur
gan palika ieņemtā naudiņa? Pirmos, visprastākos turku ražotos Mersedesa
autobusus, nopirka basketbolista Krištopāna un juristes Lindas Baltiņas
valdīšanas laikā. Tā esot bijusi milzīga viņu uzupurēšanās. Tagad regulāri
iepērk gan autobusus, gan trolejbusus, nevienam neupurējoties.
* * *
Dīvaini, kā var mainīties cilvēka sapratne. Tiklīdz
labs cilvēks nokļūst politikas virsotnē, tā viņa spriešanas spējas kļūst
pavisam dīvainas. Tā arī izglītības jomā kāds gudrinieks laikam, lai spilgtāk
izskatītos pasaules acīs, panāca, ka tiek izdots rīkojums , par to, ka
skolotājam obligāti jābūt augstākai pedagoģiskai izglītībai. Pat, ja esi
maģistrs, vai pat doktors specialitātē, kurā māci jauniešus, bet ja nav
pedagoga grāds, tad strādāt nedrīkst. Tā kā nekur Latvijā nevarēja apgūt,
piemēram, specialitāti „Mašīnbūves maģistrs (bakalaurs) - pedagogs”, tad
vajadzēja iestāties RTU Humanitārā institūtā un studēt „Arodskolotāja
pedagoģisko izglītību”. Institūtam sākās zelta laiki, naudas ieņēmumu ziņā.
Skolotāji rindām vien devās pieteikties studijām. Labi, ka direktors pusi no
skolas naudas apmaksāja. Nodarbības jau bija interesantas, pasniedzēji centās.
Bet no tā taču nekas nemainījās. Varbūt pavisam nedaudz. 2004. gadā sekmīgi
beidzu divu semestru garuma studijas un saņēmu sertifikātu par savām jaunajām
tiesībām. Bet tagad laikam šādas prasības vairs netiek uzstādītas.
Bet ne jau es vienīgais no ģimenes mācījos. Milvijai
jau gēnos ieprogrammēta nepieciešamība regulāri mācīties. Katru gadu viņai
vajadzēja apmeklēt licenzētus kvalifikācijas celšanas kursus. Dažu gadu pat
divus!
Arī
Sanda pēc vairāku gadu atpūtas no mācīšanās poligrāfiķos, saņēmās un iestājās
Jundža vadītajā koledžā. Tā kā nav vairs vecie laiki, kad mācības nemaksāja
neko, tad vajadzēja krietni maksāt, lai varētu celt savu kvalifikāciju un līdz
ar to arī paaugstināt Latvijas valsts pilsoņu vidējo izglītības līmeni.
Jaunajai ģimenei, kuras gādībā vēl ir divas jaukas galviņas, līdzekļi šitādai
izrīcībai nepietiek. Apsolīju Sandai, ka es segšu tagadējos un arī visus
nākamos izglītošanās izdevumus. Man prieks, ka viņa veltīja visas pūles, lai
pārejot no zemākās pakāpes augstskolas uz nākamās pakāpes augstskolu iegūtu juridiskā
maģistra nosaukumu.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru