Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

86. turpinājums

* * *

Tautas frontei iegūstot pārsvaru vadošos tehnikuma posteņus bija spiesti pamest atklātākie interfrontisti. Tehnikums pārgāja uz mācībām latviešu valodā. Līdz šim vairāk kā puse grupu mācījās krieviski. Lielākā daļa krievu zēnu prata latviski. Daži pat runāja izcili labi, bet bija arī tādi, kas no latviešu valodas nesaprata ne bū, ne bē. Tādēļ mācīšana bija diezgan smaga. Vajadzēja tomēr daudz ko pārstāstīt krieviski. Jokodams viņiem teicu, ka es labprāt stāstītu krieviski, lai tikai raksta iesniegumu ar lūgumu ļaut man novadīt stundas svešvalodā. Man tas būs pat izdevīgāk, jo par nodarbībām svešvalodā vairāk maksā. Viņi neizpratnē! Kas par svešvalodu?.

* * *

Atjaunotajā valstī pārkārtošanās notika visai jautri. Šad un tad pieminēju satiksmes problēmas. Arī tad radās dīvainas idejas, ko kādu laiku arī realizēja. Piemēram, sabiedriskā satiksme. Saprotams, ka biļešu cena 3 līdz 5 kapeikas, nenodrošināja rentabilitāti. Vispirms, ienākumu palielināšanai visus maršrutus sadalīja 3 tarifu zonās. Atceros, ka padomju laikos, atklājot trolejbusa līniju, kādu laiku bija zonu biļetes. Piemēram, zonas robeža bija Matīsa (Vidzemes kolhozu) tirgus.

Mūsdienu brīvvalstī pa zonām braukājām ne visai ilgi, jo atskanēja saprātīgas balsis, kas norādīja, ka trūcīgajiem nomaļu iedzīvotājiem jāpērk biļetes par trīs reizes lielāku cenu kā Rīgas centra turīgajiem pilsoņiem. Interesanta izveidojās braukšana uz Vecāķiem. Ar tramvaju vai trolejbusu varēja aizbraukt līdz Sarkandaugavai, kur Tilta ielas galā atradās Mīlgrāvja autobusa gala punkts. Ar to vajadzēja aizbraukt līdz Emmas ielai, kur gaidījām Vecāķu autobusu. Kustības saraksti kā tas ir tagad, protams, nebija, tādēļ lai nokļūtu galā vajadzēja gandrīz 2 stundas. Kājām noejot visu šo attālumu pietiktu ar 3 stundām.

Divas trīs reizes gadā paaugstināja biļešu cenas, bet Ikarusa autobusi nepārtraukti plīsa, bet jaunus nepirka. Esot ļoti dārgi! Kur gan palika ieņemtā naudiņa? Pirmos, visprastākos turku ražotos Mersedesa autobusus, nopirka basketbolista Krištopāna un juristes Lindas Baltiņas valdīšanas laikā. Tā esot bijusi milzīga viņu uzupurēšanās. Tagad regulāri iepērk gan autobusus, gan trolejbusus, nevienam neupurējoties.

* * *

Dīvaini, kā var mainīties cilvēka sapratne. Tiklīdz labs cilvēks nokļūst politikas virsotnē, tā viņa spriešanas spējas kļūst pavisam dīvainas. Tā arī izglītības jomā kāds gudrinieks laikam, lai spilgtāk izskatītos pasaules acīs, panāca, ka tiek izdots rīkojums, par to, ka skolotājam obligāti jābūt augstākai pedagoģiskai izglītībai. Pat, ja esi maģistrs, vai pat doktors specialitātē, kurā māci jauniešus, bet ja nav pedagoga grāds, tad strādāt nedrīkst. Tā kā nekur Latvijā nevarēja apgūt, piemēram, specialitāti „Mašīnbūves maģistrs (bakalaurs) - pedagogs”, tad vajadzēja iestāties RTU Humanitārā institūtā un studēt „Arodskolotāja pedagoģisko izglītību”. Institūtam sākās zelta laiki, naudas ieņēmumu ziņā. Skolotāji rindām vien devās pieteikties studijām. Labi, ka direktors pusi no skolas naudas apmaksāja. Nodarbības jau bija interesantas, pasniedzēji centās. Bet no tā taču nekas nemainījās. Varbūt pavisam nedaudz. 2004. gadā sekmīgi beidzu divu semestru garuma studijas un saņēmu sertifikātu par savām jaunajām tiesībām. Bet tagad laikam šādas prasības vairs netiek uzstādītas.

Bet ne jau es vienīgais no ģimenes mācījos. Milvijai jau gēnos ieprogrammēta nepieciešamība regulāri mācīties. Katru gadu viņai vajadzēja apmeklēt licenzētus kvalifikācijas celšanas kursus. Dažu gadu pat divus!

Arī Sanda pēc vairāku gadu atpūtas no mācīšanās poligrāfiķos, saņēmās un iestājās Jundža vadītajā koledžā. Tā kā nav vairs vecie laiki, kad mācības nemaksāja neko, tad vajadzēja krietni maksāt, lai varētu celt savu kvalifikāciju un līdz ar to arī paaugstināt Latvijas valsts pilsoņu vidējo izglītības līmeni. Jaunajai ģimenei, kuras gādībā vēl ir divas jaukas galviņas, līdzekļi šitādai izrīcībai nepietiek. Apsolīju Sandai, ka es segšu tagadējos un arī visus nākamos izglītošanās izdevumus. Man prieks, ka viņa veltīja visas pūles, lai pārejot no zemākās pakāpes augstskolas  uz nākamās pakāpes augstskolu iegūtu juridiskā maģistra nosaukumu.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/

Iepriekšējās publikācijas