Reiz, sen senos laikos – pie kādas

Daugavas piestātnes stāvējusi izkrāsota koka skulptūra...  

Vīrs ar bērnu uz pleca un laivu stumjamo kārti rokās.

Tas ir pārcēlāju aizstāvis – Lielais Kristaps.

Rīdzinieki ticēja /vai tagad tic?/, ka

Kristaps spēj pasargāt no visādām ūdens briesmām,

dot veiksmi ceļojumos un palīdz izārstēties no visādām kaitēm.

Vajagot tikai apsiet Kristapam ap roku lentīti vai

dzīparu un pēc tam pielikt pie slimās vietas.     

   Kāda teika vēsta, ka Kristaps senos laikos pats bijis pārcēlājs.

Reiz viņš, stāvot Daugavas krastā, dzirdējis –

ūdenī raud bērns! Kristaps paņēmis bērnu uz pleca un iznesis krastā.

Noguldījis to savā pārcēlāja būdiņā.

Otrā rītā bērna vairs nebijis,

bet tā vietā gulējusi liela kaudze zelta naudas!   

Par šo naudu tad arī esot uzcelta Rīga.