Dzintars Āboliņš: – Mani tas ieinteresēja!

Livars – Steidzami vajadzīga recepte apsnigušiem un nosalušiem cilvēkiem, ko tu vari parakstīt, aprakstīt, uzrakstīt, ieteikt?

Dzintars Āboliņš – Sveiks!

Tā nu gan nav problēmu!

Esmu tik pat kā diplomēts Ēdināšanas servisa speciālists, līdz dokumentētam statusam pietrūkst vien pusgads.

Tu esi vērsies pie īstā cilvēka. Man vienmēr patīk savam viesim sniegt izvēles iespējas...

Tā kā mums apkārt ir dziļas kupenas, sniegi un auksti vēji, vajag kādas ziemīgas, bet siltas idejas.

Varētu sākt ar karstu upeņu un Melnā balzama dzērienu, lai sasildītos. Maltītei pasniegtu, šim svētku laikam pieskaņotu ēdienu – mērcē saceptas ribiņas ar šķovētiem kāpostiņiem un kartupeļiem.

Bet ja kārosies zupa, tad piemērota būtu biešu zupiņa vai arī skābu kāpostu zupa. Kad būsiet sasildījušies, tad desertā piedāvāšu karstas ābolu laiviņas ar saldējumu vai sarkanvīnā vārītus bumbierus ar saldējumu.

Tas būtu piedāvājums uz pirmo mājienu, bet vienmēr būšu ļoti priecīgs izpildīt arī citas klientu vēlmes.

Livars – Hm... bet ja es esmu dziļos laukos?...

Dzintars Āboliņš – Nav jau tas sliktākais gadījums. Tādā gadījumā varētu tev sniegt atsevišķu konsultāciju, kā uzklāt sev un tuvajiem siltu un mājīgu pusdienu vai vakariņu galdu.

Livars – Tikko apēdu piecus valriekstus, protams, bez čaumalas ...

Dzintars Āboliņš – Mmmm... valrieksti, pat sakārdināji, gribētos tagad uzlauzt kādu un iztukšot, uzdzerot siltu tēju...

Livars – ... vēl man ir ar degvīnu aplietas valriekstu starpsieniņas ...

to gan neesmu nomēģinājis /tas tāds ārstniecisks pasākums esot/ ...

Dzintars Āboliņš – O!... skan interesanti. Neesmu gan tādu lietu mēģinājis... bet par tamlīdzīgiem pasākumiem esmu lasījis un arī dzirdējis, ka tādi brūvējumi izceļas ar plašām ārstnieciskām īpašībām.

Livars – Ir gan, mana omīte vāca visvisādas zālītes, gatavoja tējiņas un uzlējumus, visi bijām veseli. Mammucis savukārt pieradināja arī mani pa virtuvi šiverēt... izrādījās, ka tas ir bezgala radoši un to daru ar prieku visu savu ēstgribēšanas laiku!

Kā tu nonāci līdz katlu, pannu un dažādu burciņu satura izpētei... un eksperimentēšanai ar ēdam lietām?

Dzintars Āboliņš – Tas nemaz nav tik garš stāsts.

Tuvojās 9. klases beigas un biju nolēmis mainīt skolu. Tādu, kur notiek arī profesionālo iemaņu un zināšanu apguve. Lūdzu padomus katram no mūsu ģimenes... un māte ieteica to pašu skolu, kurā viņa tika sagatavota pavāra mākslai. Mani tas ieinteresēja un pēc devītās klases beigšanas devos turp, izpētīt apkārtni un uzzināt apstākļus...

Izrādījās, ka tur vēl strādāja pasniedzēja, kas bija zināšanas nodevusi arī manai mammai. Tajā pašā dienā, nedaudz iepazinies ar pasniedzējiem, iesniedzu dokumentus. Atceros to garo rindu pie kancelejas durvīm, toreiz vēl klusībā prātoju: interesanti, kuri no viņiem būs mani kursa biedri?

Pienāca septembris un es ar lielu satraukumu uzsāku mācības Rīgas Būvniecības vidusskolā.

Četri gadi paskrēja nemanot. Bija arī daudz pārdzīvojumu, piedzīvojumu, priecīgu mirkļu, vilšanās un bēdu... tad tomēr – tie gadi ir paskrējuši... Eksāmeni nokārtoti un gaidu izlaiduma dienu, kura nav vairs aiz lieliem kalniem...

Livars – Man nereti ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuriem nepatīk pa virtuvi darboties ... Kāpēc Tev patīk!?

Dzintars Āboliņš – Ja man nepatiktu, tad iespējams mēs par šo tēmu nemaz nebūtu runājuši, jo būtu mainījis savu darbības sfēru.

Jā, arī esmu sastapis un dzirdējis par tādiem cilvēkiem, kuriem nepatīk mājās gatavot. Redzi, tā drīzāk varētu būt... pārāk tumša bilde cilvēkam, kam nepatīk pa virtuvi ņemties, ja viņš neko daudz nezin... tad, protams, ir ierobežotas iespējas, viņš domās, ka neko neprot un tāpēc arī negatavos...

Ēdienu gatavošanas mākslu vajag pilnveidot un eksperimentēt ar to...

No ikdienā sastopamiem produktiem ir jūra garšīgu recepšu un pagatavot no tiem ko indīgu ir praktiski neiespējami, būs tikai garšīgs vai negaršīgs..... Tāpēc – šo māku vajag pilnveidot un ar katru reizi ēdiens sanāks labāks un garšīgāks.

Ne velti pastāv teiciens: '' Mūžu dzīvo, mūžu mācies."

Livars – Man to eksperimentu patīk līdz galdam aizstiept, tapšanas procesā nepagaršojot, bet tu jau tā nevari atļauties ar apmeklētājiem...

Vai nebiedē tas, ka visu dienu – tik pa drusciņai vien,

pa kriksītim vien ... tā gadu no gada... kļūsi liels, tāds neaptverami liels, kā centrāltirgus gaļas izcirtēju bluķis? ...

Dzintars Āboliņš – Tur tev taisnība, ar apmeklētajiem es nevaru tā eksperimentēt un jāgatavo tā, lai labi garšo, bet ja gatavoju mājās... tad bieži vien piešauju kaut ko vairāk nekā paredzēts... jo man ir tāda gaume un gribu ko savādāku, nekā ierasts... bet to atļaujos tikai mājās, gatavojot sev. Ha, hā, tas par to lielumu... mani sasmīdināja, protams, ir tāds mīts, ka pavāri un visi, kas nodarbojas ar ēdienu... ir tādi lieli un vareni onkas un tantas, no kurām praktikantiem bail kļūst un paliek bail...

Nē – tā nav, katrs cilvēks rūpējas arī par sevi un zina savas pieļaujamās normas. Paskaties, nemaz tik daudz to lielo un dūšīgo nav, ņemsim par piemēru... kaut vai mūsu izcilo, labi zināmo – Mārtiņu Rītiņu, vai tad viņš ir dūšīgs un baigi būdīgs?!

Manuprāt, viņš savā vecumā ideāli izskatās.

Tam domāta ir fiziskās formas paškontrole.

Livars – Cik tāls...vai ilgs ir ceļš līdz zvaigznei?

Dzintars Āboliņš – Tu domā līdz tādai, kā pats Mārtiņš Rītiņš...

vai tāds – kā Mārtiņš Sirmais. Nezinu... manuprāt, katram cilvēkam tas ir individuāli. Kā viņš attieksies pret to, un cik pūļu tam veltīs, ja pavārs būs kaut kā... vienkārši dabūjis savu diplomu uz knapo... un iekārtosies strādāt kādā vietējā, ātrās apkalpošanas iestādē un būs apmierināts ar to... tad jau viņam neko daudz arī nesasniegt...

Nekad nevajag domāt, ka esi sasniedzis labāko, var vēl labāk.

Lai kļūtu par zvaigzni, domāju – tam ir vajadzīga īpaša attieksme.

Livars – Īpaša attieksme ... Zinu, tev tālajos rados dzīvoja cilvēks ar īpašu attieksmi, ar savu cerību zvaigzni sirdī ...

Dzintars Āboliņš – Jā, esmu neizsakāmi lepns par savu radinieku –

Andžs Ruicēns, tā viņu sauca. Dižkareivis un Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris. Viņš bija mana vecvectēva brālis. Tagad cenšos katros valsts svētkos tikt līdz Brāļu kapiem un aizdegt pie viņa plāksnītes svecīti... Pateicoties viņam esmu uzsācis mūsu dzimtas ciltskoka veidošanu...

Livars – Kas ir tas, ko tu gribētu ar savu darbu, savu dzīvi, savu attieksmi pateikt cilvēkiem, cilvēkiem līdzās un cilvēkiem visā pasaulē?

Dzintars Āboliņš – Labs un ļoti grūts jautājums...

Ja tā vairāk padomāju, tad saprotu, ka cilvēks ir pārāk viegli salaužams, dažkārt, pārāk viegli padodas. Kad ar cilvēku notiek kāds netīkams gadījums, tad lielā daļā gadījumu, cilvēks domā, ka nu ir slikti un izlabot vairs nevar neko, bet es domāju, ja tā arī notiek, tad ne vienmēr jāmeklē veids, kā visu vērst par labu, jo ir situācijas, ka labu vairs negūsi no tā, kas tur bijis, tad jāmeklē cits ceļš... Īsāk sakot, gribu teikt – lai kā tur negadītos, nevajag padoties un salūzt.

Livars – Kā ar Ziemassvētkiem, Dzintar?

Dzintars Āboliņš – Oi, tie pienāca nemanot... Godīgi sakot, uz doto brīdi pat neesmu tiem gatavs... bet nu jau viss top, lēnā garā, eglīte būs no laukiem, kaimiņš atvedīs. Drīz došos gādāt saviem tuvajiem dāvaniņas... Vairāk vai mazāk, viss būs gatavs laikā. Šogad, pārmaiņu pēc, mēs ar mammu nebraucam ciemos, bet radi brauc ciemos pie mums un būs  jāklāj Ziemassvētku galds!

Livars – Tad jau būs arī dāvanas... Vai dzejolīši un dziesmiņas jau sagatavotas?

Dzintars Āboliņš – Vienmēr šis jautājums mani nedaudz mulsinājis... jo nekad neko neesmu gatavojis, vienmēr izsprūku ar kādu ierasto pantiņu... Domāju, šiem Ziemassvētkiem noteikti jāgādā kas labāks!

Livars – Labi, tad gatavojies, mazu pantu grāmatiņu rokās, maisu pār plecu... un prom – pēc dāvanām...

Lai skaists mums Ziemassvētku laiks!